eu4journalists

Lauksaimniecība - Zvejniecība - Pārtika

3. Pārtikas drošums

Galvenie jautājumi

• Pārtikas aprites (izsekojamība no ražotāja līdz patērētājam) nodrošināšana
• Bažas par pesticīdu lietošanu
• Debates par ģenētiski modificēto pārtiku
• Zinātnes par dzīvību un nākotnes ieceres par to atziņu izmantošanu attiecībā uz augiem (piemēram, augu izmantošana farmakoloģijā )
• Vai etiķetes sniedz adekvātu priekšstatu par produktiem?
• Korpulentu cilvēku, īpaši bērnu, skaita pieaugums

Pārtikas politika ietver veselu virkni jautājumu, tostarp tādus, kas saistīti ar pārtikas drošumu un kvalitāti, vides aizsardzību, lauksaimniecību un zivsaimniecību, patērētāju informētību, zinātniskajiem pētījumiem un izstrādnēm (arī ar ģenētiski modificētajiem organismiem), kā arī tiesiskajiem un ekonomiskajiem aspektiem, piemēram, cenu noteikšanu un produktu iesaiņošanu. Tādēļ pārtikas politika nav un nevar būt tikai viena Eiropas Komisijas departamenta kompetencē.

Eiropas Savienība modri reaģē uz sabiedrības bažām par pārtikas drošumu un drošību, īpaši pēc tam, kad cits pēc cita pienāca ziņojumi par liellopu sūkļveida encefalopātijas (trako govju slimības), mutes sērgas un nagu (kas vispirms tika konstatēta Apvienotajā Karalistē ) un putnu gripas gadījumiem, kā arī saindēšanos ar dioksīniem.

2002 .gadā tika vispusīgi pārskatīti likumdošanas akti, īpaši vērību pievēršot lopbarībai, jo pēdējos gados tieši ar to saistītie inficēšanās gadījumi bija izraisījuši vislielāko satraukumu par pārtikas drošumu. Izsekojamības prasības tika ieviestas 2005 .gadā, un 2006 .gadā tika aktualizēti higiēnas noteikumi. Turklāt ES ir pieņēmusi speciālus likumdošanas aktus vairākos ar pārtikas drošumu saistītos jautājumos, piemēram, par pesticīdu lietošanu, pārtikas piedevām, mākslīgajām krāsvielām, hormonu un antibiotiku izmantošanu pārtikas ražošanā, kā arī par produkciju, kas tieši saskaras ar pārtikas vielām, proti, par iesaiņojumu, kā arī noteikusi stingrāku kārtību ģenētiski modificētus organismus (GMOs) saturošo lauksaimniecības kultūru un pārtikas produktu laišanai tirgū, mārketingam, etiķetēšanai un izsekojamībai.

Īstenojot politiku “no ražotāja līdz patērētājam”, ES ir veikusi virkni pasākumu, lai nepieļautu inficētas vai piesārņotas pārtikas nonākšanu Eiropas tirgū. Galvenais princips ir nodrošināt integrētu pieeju politikas “no ražotāja līdz patērētājam” īstenošanai visos pārtikas aprites posmos, tostarp lopbarības ražošanā, primārajā pārtikas produktu ražošanā, pārstrādē, uzglabāšanā, transportēšanā un mazumtirdzniecībā. Trīs šā principa praktiskas iedzīvināšanas stūrakmeņi ir šādi: likumdošanas akti par drošu pārtiku un lopbarību, pārliecinoši zinātniski atzinumi, kas kalpo par pamatu attiecīgiem lēmumiem, un adekvāta noteikumu ieviešana.

Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde European Food Safety Authority (EFSA) kas atrodas Parmā, Itālijā, sniedz neatkarīgu, publisku, zinātnisku pašreizējā un potenciālā riska novērtējumu. 2007 .gada pavasarī, piemēram, Eiropas Komisija vērsās pie EFSA, lai saņemtu atzinumu par dzīvnieku klonēšanas sekām pārtikas drošuma aspektā. EFSA tiek iesaistīta arī likumdošanas aktu izstrādē un dod padomus politikas veidotājiem, kad viņi risina ar pārtikas drošumu saistītus jautājumus.

Lai varētu ātri rīkoties gadījumos, kad rodas ar nepietiekamu pārtikas drošumu saistītas problēmas, Eiropas Savienībā ir izveidota trauksmes izsludināšanas sistēma. Katras ES dalībvalsts valdības rīcībā ir agrīnās brīdināšanas sistēma, kas tiek iedarbināta, ja ir saņemta informācija par apšaubāmu pārtiku vai lopbarību, kas var izraisīt patērētāju saslimšanu. Valdība informē Komisiju, kas darbojas kā ES līmeņa izziņošanas centrs. Pēdējos gados šāda sistēma tika izmantota, piemēram, tad, kad kādā dalībvalstī tika atrasta neatļauta ģenētiski modificēta kukurūza.