eu4journalists

Lauksaimniecība - Zvejniecība - Pārtika

2. Kopējā zivsaimniecības politika (CFP)

Galvenie jautājumi

• Zivju krājumu samazināšanās un pārmērīgi lielais zvejas flotes kvantitatīvais sastāvs
• Apdraudētās zivju sugas
• Vai akvakultūra un zivjaudzētavas ir zivrūpniecības glābiņš?
• Akvakultūras negatīvā ietekme uz savvaļas zivīm
• Alternatīvu darba iespēju nepieciešamība vietās, kur iedzīvotāju tradicionālā nodarbošanās ir bijusi zvejniecība
• Būtiski, arī ārpus ES esošas valstis aptveroši zivju krājumu saglabāšanas pasākumi
• Cīņa pret nelegālo zvejniecību

Eiropas Savienība ir pasaules otrā – pēc Ķīnas – lielākā zivju piegādātāja. Tās kopējā zvejas flotē ietilpst vairāk nekā 91 000 kuģu, un Eiropas Savienībā katru gadu tiek nozvejoti vairāk nekā 7,5 miljoni tonnu zivju. Pēc Eiropas Komisijas vērtējuma, zvejniecība un akvakultūra nodrošina piekrastes rajonos tik ļoti vajadzīgās darba vietas un veicina attiecīgo reģionu iedzīvotāju labklājību. Taču ar šo nozari ir saistītas lielas sociālekonomiskas problēmas, un dalībvalstis regulāri cita ar citu strīdas par zvejas tiesībām un teritoriālajiem ūdeņiem. Tā kā daudzu uzturam būtisku zivju sugu krājumi Eiropas ūdeņos ir sarukuši līdz bīstami zemam līmenim, jautājums par zvejniecības ilgtspējību tiek un tiks uzskatīts gan par praktisku, gan arī par politisku prioritāti.

Lai panāktu atbildīgu attieksmi pret zvejniecību un akvakultūru, ES kopējā zivsaimniecības politika, kas 2002 .gadā tika reformēta, ir izstrādāta tā, lai nodrošinātu zivrūpniecības nākotni. Reformētā CFP ietver ilgtermiņa mērķus: saglabāt ES ūdeņos pietiekamus atražotspējīgo zivju krājumus, uzturēt adekvātu samēru starp zvejas flotes kapacitāti un kopējo zivju krājumu un visā Eiropas Savienībā ieviest taisnīgus zvejniecības noteikumus.

Laika posmā no 2007 .gada līdz 2013 .gadam Eiropas zivsaimniecības fonds ar 3,8 miljardus eiro lielu budžetu nodrošinās mērķfinansējumu zivsaimniecības sektora ilgtspējīgai attīstībai. Dalībvalstis lems par šā finansējuma sadalīšanu dažādām prioritātēm, īpašu uzmanību veltot zivju krājumu atjaunošanas plānu īstenošanai, kā arī iekšzemes zivsaimniecību un videi draudzīgas akvakultūras attīstībai.

Pēdējos gados, pateicoties aizvien aktīvākajai dažādo institūciju sadarbībai, kopējie noteikumi ir ieviesti diezgan unificētā veidā. Jaunā Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūra Community Fisheries Control Agency apmācīs inspektorus un koordinēs dalībvalstu aizvien plašāk izvērsto sadarbību. Patlaban Briselē izvietotā aģentūra 2008 . gadā pārcelsies uz pastāvīgu mītnes vietu Vigo, Spānijā, kur atrodas Eiropas lielākā zvejas osta.

Komisija konstatē: “Jūras zivis ir dabisks, atjaunojams un mobils resurss un mūsu kopējā mantojuma sastāvdaļa. Saprātīgi normēta zveja neapdraudēs veselīgo zivju krājumus, taču tām ir nepieciešama nepiesārņota jūras vide. Zivsaimniecība un akvakultūra ir jāregulē starptautiskā līmenī, lai nodrošinātu zivju krājumu pastāvīgu atjaunošanos un jūras ekosistēmu aizsardzību.”

Lai gan zivsaimniecība un vides aizsardzība jau ir zināmā mērā integrētas jomas, tomēr nepieciešams integrēt visas stratēģijas, kas ietekmē jūras vidi. Integrēta politika ļautu labāk koordinēt daudzus un dažādus pasākumus, piemēram, ostu paplašināšanu, urbumu izdarīšanu vai vēja ģeneratoru ierīkošanu jūras piekrastē. Eiropas Savienība patlaban izstrādā Eiropas jūras politiku.