eu4journalists

Transports un enerģētika

2. Enerģētika

Galvenie jautājumi

• Iekšējais enerģijas tirgus un atkarība no fosilās degvielas
• Enerģijas tirgus liberalizācija un visas Eiropas integrācija
• Pāreja uz zema oglekļa satura, atjaunojamu un diversificētu energoresursu tirgu
• Drošības jautājumi un atgriešanās pie kodolenerģijas
• Energoefektivitāte un enerģijas saglabāšana
• Starptautisko enerģētikas līgumu nozīme

Eiropas Savienības “postindustriālā revolūcija” jeb priekšlikumu kopums „Enerģija mainīgajai pasaulei” Energy for a Changing World balstās uz šādiem trim pīlāriem:

1.Reāla iekšējā enerģijas tirgus izveidošana
2.Paātrināta pāreja uz zema oglekļa satura energoresursu izmantošanu
3.Energoefektivitātes paaugstināšana

1. Reāla iekšējā enerģijas tirgus izveidošana

Eiropas Savienība importē 82% no saviem naftas krājumiem un 57% no saviem dabasgāzes krājumiem, tādējādi kļūstot par pasaulē lielāko naftas un dabasgāzes importētāju. Pastāv reāla iespēja, ka Eiropas Savienībā, ja tās attiecības ar kādu konkrētu valsti vai valstīm pasliktinātos, varētu iestāties enerģijas krīze. Par šādas notikumu attīstības piemēru var kalpot 2006. gada incidents, proti, Krievija bloķēja gāzes piegādi Ukrainai. Eiropas Savienības proponētā kopējā enerģētikas politika ir vērsta uz piegādātāju un piegādes ceļu dažādošanu, kā arī intensīvāku Eiropas Savienības dalībvalstīs iegūstamo atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Turklāt šī politika nodrošinātu vienotu un kopēju Eiropas Savienības nostāju, risinot jautājumus par enerģijas piegādi un izstrādājot stratēģiju piegādes krīžu pārvarēšanai nepieciešamo rezervju uzglabāšanai. Bez tam ES meklē iespējas attīstīt savu iekšējo enerģijas tirgu, balstoties uz liberalizāciju, un vispirmām kārtām veicināt konkurenci, atsaistot enerģijas ražošanu un sadali.

Iekšējais enerģijas tirgus ne tikai mazinās ar fosilās degvielas importēšanu saistīto nedrošību, bet arī veicinās vienota Eiropas tirgus izveidi, vienlaikus uz konkurences pamata stimulējot inovāciju ieviešanu enerģētikas jomā, kā arī starptautiskās infrastruktūras un metožu standartizāciju. Lai gan ar tirgus liberalizāciju saistīto investīciju izmaksas visai bieži ir samērā augstas, tomēr galvenais šķērslis ir bijušo valsts enerģētikas sektora monopoluzņēmumu vara un vēlme saglabāt vadošās pozīcijas arī pēc tam, kad tirgū ienāk konkurenti. Daudzi vairumtirgotāji sūdzas par to, ka uzņēmumi, kuri gūst peļņu aizsargātos tirgos, izmanto tādējādi garantētās priekšrocības, lai paplašinātu savu ietekmi arī tajās valstīs, kuru tirgi ir atvērti, bet šo valstu uzņēmumiem līdzvērtīgu iespēju nav.

Šobrīd enerģijas tirgu regulē direktīva par iekšējo elektroenerģijas tirgu (Internal Market in Electricity Directive), kas veicina enerģijas tirgus liberalizāciju. Tirgi ir pilnībā jāatver konkurencei līdz 2007. gada 1. jūlijam. Prioritāro projektu galvenais mērķis ir aizpildīt trūkstošos posmus elektrotīklos un gāzes piegādes tīklos. Vissvarīgāk ir izveidot savienojumus, kas nepieciešami, lai tīkliem piegādātu no jaunajiem, atjaunojamajiem energoresursiem iegūto elektrību. Vēja un viļņu radītā enerģija visjaudīgākā mēdz būt attālos piekrastes un lauku rajonos, kur enerģijas patēriņš parasti ir ļoti zems. Energouzņēmumiem stāv priekšā sarežģīts uzdevums – atrast visefektīvāko veidu, kā piesaistīt jaunus avotus, no kuriem iegūtā enerģija cenu ziņā spētu konkurēt ar jau apgūtajiem enerģijas avotiem un turklāt nekaitētu videi.

2. Paātrināta pāreja uz zema oglekļa satura energoresursu izmantošanu

2007 . gada pavasarī ES noteica juridiski saistošu, ambiciozu mērķi – līdz 2020. gadam palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru līdz 20%. Dalībvalstis šo mērķi īstenos, nosakot nacionālos mērķus atbilstoši savam tehnoloģiskās attīstības līmenim. Paredzēta pakāpeniska pāreja no gāzes, naftas un ogļu izmantošanas uz vēja un saules enerģijas, hidroenerģijas un bioenerģijas ražošanu, kā arī nozīmīgu investīciju izdarīšana energotaupīgās tehnoloģijās.

Eiropas Savienības emisiju kvotu tirdzniecības sistēma (European Union Emission Trading Scheme), kas nosaka maksimālo siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu, sāka darboties 2005. gada janvārī, ļaujot uzņēmumiem pirkt un pārdot emisiju kredītus. Šā pasākuma pirmais posms noslēdzās 2007. gadā, bet otrajā posmā (2008-2012) sistēmas darbības spektrs tiks ievērojami paplašināts un aptvers visu veidu siltumnīcefekta gāzu emisiju, tostarp arī aviācijas emisiju, regulēšanu. Paredzams, ka šajā pasākumā piedalīsies arī Šveice, Lihtenšteina, Norvēģija un Īslande.

Otrā pīlāra sakarā izvirzītie ambiciozie mērķi paredz līdz 2020. gadam ierobežot globālo sasilšanu līdz 2 grādiem virs pirmsindustrializācijas laikmeta vidējā temperatūras līmeņa un vairākus būtiskus emisiju raksturlielumus sasaistīt ar 20. gadsimta 90. gadu līmeni, tostarp:

• Līdz 2020. gadam samazināt CO2 emisiju apjomu par 20% un līdz 2050. gadam – visu no primārajiem energoresursiem ģenerēto oglekļa emisiju apjomu par 50%.
• Līdz 2020. gadam panākt, lai vismaz 10% fosilās degvielas tiktu aizstāti ar biodegvielu.
• Noslēgt starptautisku vienošanos par energorežīmu, lai sekmīgāk īstenotu Kioto protokolus.
• Liberalizēt enerģētikas nozari, tostarp veicināt konkurenci, atsaistot uzņēmumus no sadales tīkliem.
• Īstenot saistošo mērķi – līdz 2020. gadam panākt, lai 20% no kopējā saražotās enerģijas apjoma tiktu iegūti no atjaunojamiem resursiem.
• Līdz 2020. gadam samazināt kopējo enerģijas patēriņu par 20%.
• Izstrādāt Eiropas energotehnoloģiju stratēģisko plānu (European Strategic Energy Technology Plan) atjaunojamo energoresursu attīstībai, paredzot enerģijas konservāciju, energotaupīgas mājas, tīrākas ogļu ražošanas un oglekļa piesaistīšanas tehnoloģijas un 4. paaudzes kodolenerģiju.

Tādējādi šo mērķu īstenošanai ir nepieciešams panākt būtisku attīstību trijos atjaunojamās enerģijas sektoros: elektroenerģijas, biodegvielu, kā arī apkures un saldēšanas sektorā. Komisija izstrādās biodegvielu, kā arī apkures un saldēšanas tehnoloģiju tirgus attīstībai nepieciešamos likumdošanas aktus un veicinās pētniecību un attīstību zema oglekļa satura tehnoloģiju jomā, izstrādājot Eiropas energotehnoloģiju plānu (European Energy Technology Plan) un nākamajos septiņos gados par 50% palielinot pētniecībai enerģētikas jomā atvēlamos ikgadējos Eiropas Savienības izdevumus.

Patlaban atomelektrostacijās saražotā elektroenerģija veido 14% no Eiropas Savienības kopējā enerģijas patēriņa un 30% no Eiropas Savienības elektroenerģijas patēriņa. Eiropas Atomenerģijas kopienas līgums (EURATOM) tika parakstīts 1957. gadā. Tolaik kodolenerģija tika uzskatīta par nākotnes enerģiju un bija iecerēta daudzu atomreaktoru celtniecība dažādās kontinenta vietās. EURATOM primārais mērķis bija nodrošināt visām dalībvalstīm iespēju iegūt kodoldegvielu enerģijas ražošanas nolūkiem un nepieļaut kodolenerģijas krājumu izmantošanu bruņošanās programmām; izņēmumi bija Francija un Apvienotā Karaliste.

Dažādās dalībvalstīs kodolenerģija tiek izmantota atšķirīgi, un Komisijas priekšlikumi ļauj katrai dalībvalstij pašai lemt par to, vai tā izmantos vai neizmantos kodolenerģiju un, ja izmantos, tad cik lielā mērā, taču gadījumos, kad dalībvalstis atsakās no kodolenerģijas programmām, Komisija tām iesaka izmantot zema satura oglekļa enerģiju. 2007. gada pavasara samita laikā dažas dalībvalstis, piemēram, Francija, vēlējās panākt, lai kodolenerģija tiktu pieskaitīta pie atjaunojamiem energoresursiem, taču attiecīgais formulējums tika noraidīts, galvenokārt pateicoties tām valstīm, kuras iestājas pret kodolenerģijas izmantošanu, kā, piemēram, Austrija.

No šobrīd funkcionējošām atomelektrostacijām tikai dažas ir jaunas, tomēr atsevišķas valstis savu reaktoru jaudu var palielināt. Ir jāgādā par to, lai izmantojamās iekārtas tiktu vadītas atbilstoši drošības prasībām un pienācīgi tiktu veikta eventuālā kodoliekārtu demontāža. Pēc jauno Centrāleiropas un Austrumeiropas dalībvalstu pievienošanās Eiropas Savienībai tā ir uzņēmusies pilnīgu atbildību par vairākiem padomju laika atomreaktoriem, un ES ir jārūpējas, lai šajos reaktoros tiktu ievēroti noteiktie drošības standarti (vai arī šie reaktori tiktu slēgti). Tas ir pats būtiskākais Eiropas Savienības politikas mērķis šajā jomā.

3. Energoefektivitāte

Enerģijas saglabāšana ir galvenais priekšnoteikums tam, lai līdz 2020. gadam varētu ietaupīt 20% no primārās enerģijas patēriņa. Sasniedzot šo mērķi, varētu samazināt kopējo Eiropas Savienības enerģijas patēriņu par 13% un ik gadu ietaupīt 100 miljardus eiro un 780 miljonus tonnu CO2. Papildus transportlīdzekļiem, kas tērē mazāk degvielas, un visaptverošai tranzīta politikai Komisija piedāvāja programmas arī tādu jautājumu risināšanai kā iekārtu efektivitāte, siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanas pilnveide, energotaupīgas ēkas un starptautiska vienošanās par energoefektivitāti.

ES jau ir ieviesusi patēriņa preču, proti, ierīču un spuldžu energomarķējumu no A līdz G pēc energoefektivitātes skalas, atbilstoši kurai A ir visaugstākā klase. Turklāt ES ir paredzējusi visā savā teritorijā līdz 2009. gadam nomainīt parastās spuldzes ar energoefektīvām spuldzēm. Šis šķietami nelielais solis uz priekšu palīdzētu gadā ietaupīt aptuveni 5-8 miljardus eiro un 20 miljonus tonnu oglekļa emisiju. Tomēr pats galvenais enerģijas saglabāšanas potenciāls ir ēku celtniecība un apsaimniekošana. Šobrīd Eiropas Savienībā tieši ēkās tiek patērēti 40% no kopējā enerģijas patēriņa. Ir aplēsts, ka energotaupības standartu ievērošana jaunajās un atjaunotajās ēkās būtu pietiekama garantija tam, lai līdz 2010. gadam varētu ietaupīt vienu piekto daļu no pašreizējā enerģijas patēriņa.

ES ir piedāvājusies attiecībā uz savu teritoriju noteikt juridiski saistošu mērķi – samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu par 30%, ja arī citas attīstītās valstis sekotu tās paraugam, taču šis jautājums vēl ir jāapspriež. Diplomātiskā darbība enerģētikas jomā ietver arī attiecību nostiprināšanu ar kaimiņvalstīm (īpaši Krieviju) un pūliņus izveidot Eiropas un Āfrikas enerģētikas partnerību, tostarp plānu palīdzēt Āfrikai apgūt zema oglekļa satura tehnoloģijas. Eiropas Savienība ir arī vairāku tādu starptautisko līgumu un vienošanos dalībniece, kuru mērķis ir nodrošināt energoefektivitāti, attīstīt sadarbību enerģētikas jomā un pasargāt vidi. Šo dokumentu vidū ir, piemēram:

• Enerģētikas hartas nolīgums (Energy Charter Treaty), kas stājās spēkā 1998. gadā un kura mērķis ir integrēt bijušo Padomju Savienības republiku un Austrumeiropas valstu enerģētikas sektorus.
• Kioto protokols - grozījumi starptautiskajā līgumā par klimata pārmaiņām – nosaka 160 parakstītājvalstīm obligātu pienākumu samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. ES piedalīsies sarunās par turpmāko pasākumu plānu.
• Nolīgums par enerģētikas kopienas izveidi Dienvidaustrumeiropā – (pazīstams arī kā Enerģētikas kopienas līgums – Energy Community Treaty) – apstiprina Eiropas Savienības un Dienvidaustrumeiropas valstu vienošanos, uz kuras pamata ir izveidota Eiropas enerģētikas kopiena un kura aptver elektroenerģijas, dabasgāzes un naftas sektorus, tādējādi nodrošinot to, ka parakstītājvalstis pieņem vienotā Eiropas Savienības enerģijas tirgus noteikumus.
• Baku iniciatīva – politika, atbilstoši kurai Eiropas Savienība risina sarunas ar Melnās jūras un Kaspijas jūras valstīm par prognozējama un caurskatāma enerģijas tirgus izveidi, kā arī investīciju un enerģijas piegādes veicināšanu.