Transports un enerģētika
1. Vispārīga informācija
2007 . gada janvārī Eiropas Komisija nāca klajā ar tik plašu enerģētikas jomai veltītu iniciatīvu kompleksu, kāds līdz šim vēl nebija pieredzēts, un aicināja 27 Eiropas Savienības dalībvalstis šīs iniciatīvas pieņemt. Komisija izvirzīja mērķi līdz 2020. gadam par 30% samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas visas pasaules attīstītajās valstīs, bet ES dalībvalstīs – vismaz par 20%. Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu (Jose Manuel Barroso), aicinot uz “postindustriālo revolūciju”, sacīja: “Enerģētikas politika tika uzskatīta par galveno jomu Eiropas projekta sākumposmā. Tagad mums tai atkal jāatvēl centrālā vieta. Ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas, arvien pieaugošā atkarība no enerģijas importa un tās cenu paaugstināšanās skar visas ES dalībvalstis.”
2007 . gada Eiropadomes pavasara samitā Briselē ES dalībvalstu un to valdību vadītāji vienojās par vairākiem juridiski saistošiem mērķiem, tostarp apņēmās samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 20% un palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru līdz 20%. Tā kā Eiropas Savienībai jau šobrīd nākas pielikt lielus pūliņus, lai sasniegtu Kioto protokolā noteiktos mērķus, tām nozarēm, kuras ietekmē vidi, tostarp transporta un enerģētikas nozarēm, būs jātiek galā ar ļoti nopietnām problēmām.
Transports un enerģētika, kā arī komunikācijas ir tādas nozares, kas lielā mērā balstās uz savstarpēji cieši saistītiem tīkliem. Gan globālā ekonomika, gan patlaban veidojamā vienotā Eiropa pieprasa aizvien ciešāku un plašāku tīklu integrāciju. Agrāk transporta tīkli un energotīkli tika organizēti saskaņā ar nacionālo politiku un rezultātā vai nu bija manāms starpvalstu tīklu deficīts, vai arī funkcionējošo tīklu kapacitāte nebija pietiekama, lai izpildītu Eiropas tīkliem izvirzītās prasības. Lai atrisinātu šo problēmu, Māstrihtas līgumā tika iekļauti noteikumi par Transeiropas tīklu (Trans-European Networks, TEN’s) izveidošanu. Šie noteikumi attiecas uz enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarēm. Transeiropas tīkli saņem finansējumu no Eiropas Kopienas un Eiropas Investīciju bankas, kā arī no struktūrfondiem un kohēzijas fondiem, kas paredzēti nabadzīgāko Eiropas reģionu attīstībai un attiecīgo Eiropas infrastruktūru integrācijai.
Kaut arī visā Eiropā jau ilgu laiku ir bijuši spēkā attiecīgi likumi un nepieciešamais finansējums tika piešķirts gan tranzīta, gan enerģētikas nozarei, lēmums par visaptverošas Eiropas enerģētikas politikas izstrādi tika pieņemts tikai 2005. gada oktobrī ES Padomē Londonā. 2006. gada martā Komisija izdeva Zaļo grāmatu – Eiropas stratēģiju attiecībā uz ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un drošu enerģētiku (A European Strategy for Sustainable, Competitive and Secure Energy). Tai sekoja virkne Eiropas Komisijas priekšlikumu ar nosaukumu “Enerģija mainīgajai pasaulei” (“Energy for a Changing World”), kuri nāca klajā 2007. gada janvārī vienlaikus ar jau citēto Barrozu runu. Šie priekšlikumi gan vēl jāapstiprina Eiropadomei un Eiropas Parlamentam, bet pēc tam tie iegūs likuma spēku. Pavasara samits bija nozīmīgs solis uz priekšu šā uzdevuma īstenošanā.
Kaut arī mērķi tika noteikti speciāli enerģētikas sektoram, tie ir cieši saistīti arī ar pilsētvides attīstību, tāpat ar pasažieru un preču pārvadājumiem, kā arī ar importējamās fosilās degvielas piegādi. 2007. gada sākumā Komisija izdeva Zaļo grāmatu par pilsētu transportu (“Green Paper on Urban Transport”), kurā ir aplūkoti visi pilsētu transporta veidi, lai varētu noteikt, kā ES var palīdzēt attīstīt pilsētu transportu atbilstoši kopējai Eiropas transporta politikai.
Drošība un nekaitīgums
2001 . gada 11. septembra uzbrukumi, kā arī Madridē un Londonā notikušie terora akti pierādīja, ka transports nav pasargāts no teroristiem, un tādējādi aktualizēja nepieciešamību nodrošināt transporta infrastruktūru pret iespējamiem uzbrukumiem. Arī enerģētikas infrastruktūra var kļūt par kārotu mērķi teroristiem, un pret to vērsti uzbrukumi radītu graujošas sekas. Kopš 2001. gada ES strauji izvērš drošības pasākumus visā Eiropā. Tika panākta vienošanās par kopējiem lidostu drošības standartiem, un šobrīd pati Komisija visā Eiropā veic attiecīgas pārbaudes papildus tam, ka lidostu drošības noteikumu ievērošanu uzrauga nacionālie inspektori. Kuģu inspekcijas, kas tika izveidotas ostās, lai nepieļautu to, ka Eiropas ūdeņus apdraud nedroši kuģi, šobrīd galveno uzmanību velta potenciāli bīstamām kravām. Komisija pašlaik strādā pie tā, lai aktivizētu energotīklos un transporta tīklos veicamo drošības pasākumu koordināciju visas Eiropas mērogā.
Eiropas Savienība ir izveidojusi trīs aģentūras, kurām jārūpējas par aviācijas, jūras un dzelzceļa drošību, un panākusi vienošanos par kopēju drošības standartu ieviešanu daudzās jomās. Attiecīgās aģentūras ir atbildīgas par drošības noteikumu ievērošanu visā Eiropā, kā arī sniedz palīdzību Komisijai vēl efektīvāku drošības standartu izstrādē.