Ekonomiskā un monetārā savienība un eiro

5. Ko devusi eiro ieviešana?

2007 . gada 1. janvāris bija eiro piektā gadadiena. Eiro ieviešana tiek uzskatīta par veiksmes stāstu. Stiprais un stabilais eiro ir kļuvis par vienu no vadošajām starptautiskajām valūtām pasaules ekonomikā.

Eirozonas dalībvalstis bauda priekšrocības, ko sniedz dalība lielākā monetārā apvienībā. Piemēram, spekulantiem ir daudz grūtāk gūt ātru peļņu no valūtas darījumiem, līdz ar to lielā mērā novērsts spiediens uz valūtas vērtību. Spekulanti 1990.-o gadu sākumā izraisīja haosu VKM un lika nokristies vispirms mārciņas un pēc tam arī liras vērtībai, tomēr līdz šim tie nav varējuši radīt ievērojamu kaitējumu eiro. Tādējādi eirozona ir daudz spējīgāka tikt galā ar straujiem cenu kāpumiem nekā atsevišķas dalībvalstis. Bez tam eiro ietekme izplatās arī tālāk. Tirdzniecība ārpus eirozonas veido tikai vienu trešo daļu no bruto iekšzemes kopprodukta (IKP), tomēr valūtas kursam uz to ir zināma ietekme. Stiprs eiro nav labvēlīgs eksportētājiem un neveicina ārvalstu investīciju ieplūšanu eirozonā, tajā pašā laikā palīdz importētājiem un eirozonas investīcijām citur pasaulē.

ES iedzīvotājiem ceļošana pa eirozonas valstīm ir daudz ērtāka, jo nav vajadzīga apgrūtinošā valūtas maiņa. Arī preču un pakalpojumu cenas ir vieglāk salīdzināt, kas tādējādi veicina labāku iekšējā tirgus funkcionēšanu un veselīgu konkurenci, kā rezultātā ieguvēji savukārt ir patērētāji. Vispārējā ekonomiskā un cenu stabilitāte, ko nodrošināja eiro ieviešana, labvēlīgi ietekmē vispārējo ekonomisko klimatu, sākot ar ģimenēm un beidzot ar uzņēmumiem. Pašreizējie rādītāji ļauj secināt, ka eiro ieviešana palielinājusi tirdzniecības apjomus eirozonas iekšienē par 5-15%.

Ja eiro praktiskie labumi tiek plaši atzīti, tad tā ieviešanas rezultātā izmainītā ekonomiskās politikas veidošanas vide politiķiem radījusi vairākas problēmas. Valdībām ne tikai kļuvis grūtāk strādāt, ievērojot visus ar eiro ieviešanu saistītos ierobežojumus, bet dažas no tām sākušas vainot eiro par to darbības iegrožošanu.

Iespējams, visbiežāk izteiktās sūdzības saistītas ar to, ka dalībvalstis pašas nevar noteikt savas procentu likmes. Nesen vairāki politiķi, galvenokārt no Vācijas, Francijas un Itālijas, aicināja noteikt zemākas procentu likmes, lai veicinātu izaugsmes tempus. Taču, ņemot vērā to, ka ECB laika posmā no 2003. gada jūnija līdz 2005. gada decembrim noteiktā galvenā likme bija tikai 2%, šķiet, ka šie politiķi aizmirsuši, ka eirozonas valstīs bija zemākas procentu likmes, nekā tās bijušas vairāku desmitgažu laikā. Tas, ka dalībvalstis nevar mainīt procentu likmes, nozīmē arī to, ka tās nevar vienpusēji samazināt procentu likmes, lai veicināt uzkrājumu veidošanu. Vienota Eiropas valūta nozīmē arī vienotu Eiropas monetāro politiku. Pat tādā gadījumā, ja nepastāv vienotas Eiropas ekonomiskās politikas, visu eirozonas dalībvalstu ekonomiskajām politikām jāatbilst ES noteiktajiem ierobežojumiem.

Eirozona – skepticisms

Daudzi iedzīvotāji, īpaši gados vecāki cilvēki, joprojām cenšas pārvērst eiro savas valsts bijušajā valūtā, īpaši, ja iesaistītas lielas naudas summas. 2006. gada novembrī Deutsche Bundesbank publicēja pētījuma rezultātus, saskaņā ar kuriem 77% Vācijas iedzīvotāju joprojām visus naudas aprēķinus veic markās. 94% no šiem iedzīvotājiem nebija ne jausmas, ka 500 eiro banknotes ir purpursarkanas, un 74% nepatīk, ka 100 eiro banknotes tiek pārbaudītas skenerī. Pat šodien vairāk nekā 14,4 miljardi Vācijas marku (aptuveni 7,2 miljardi eiro) joprojām tiek glabātas skapjos un zeķēs. Šķiet, daļa Vācijas iedzīvotāju neuzticas jaunajai valūtai, un, ņemot vērā to, ka vecā marka vienmēr var tikt bez maksas apmainīta federālajās bankās, ar to apmaiņu nav jāsteidzas. Tas, iespējams, norāda vispārējo eiropiešu piesardzības līmeni, tomēr tas ir arī simptoms, kas raksturo daudzu dalībvalstu neuzticēšanos ES.

Lielākās ar eiro saistītās bažas ir cenu inflācija, bažas, kas ievērojami palielinājās pēc pirmajiem ziņojumiem pēc pārejas uz eiro 2002. gadā. Vidusmēra pilsonis varēja pārdzīvot pāreju no vecās valūtas uz eiro. Bet tikai tie iedzīvotāji, kuri sistemātiski pierakstīja cenas, varēja gūt precīzu priekšstatu par cenu izmaiņām plašam preču klāstam. Faktiski līdz ar to cilvēkiem priekšstats par centu izmaiņām veidojās no neliela skaita ikdienas pirkumu, kuru vērtība nav liela – kafijas tasītes, alus krūzes, maizes klaipa, laikraksta utt. – un kuru cenas viņi atcerējās. Lēto ikdienas preču un dažu pakalpojumu cenas augušas daudz būtiskāk nekā dārgo preču un pakalpojumu cenas. Pēc cenu noapaļošanas ievērojami mainās lētie pirkumi, kā tas notika lielākajā daļā eirozonas valstu.
Noapaļotās cenas atvieglo dzīvi gan pircējam, gan pārdevējam (Nīderlandē un Somijā vairs netiek kaltas 1 un 2 centu monētas, lai gan tās joprojām ir oficiāli maksāšanas līdzekļi), bet tās dod nepareizu priekšstatu par eiro relatīvo vērtību.

Šajā kontekstā jāmin vēl viens fenomens: jo ilgāks laiks pagājis kopš vecās valūtas laikiem, jo vairāk šķiet, ka cenas ir augušas. Tas izskaidrojams ar to, ka šodienas cenas eiro tiek salīdzinātas ar iepriekšējām cenām. Bieži netiek ņemts vērā, ka inflācijas dēļ arī vecajā valūtā cenas šodien būtu bijušas augstākas.

Pretēji vispārējam priekšstatam Komisijas veiktie pētījumi liecina, ka kopumā pāreja uz eiro nav izraisījusi ievērojamu cenu kāpumu. Kopumā eiro ieviešanas rezultātā cenas augušas mazāk nekā par 0,3%.

Dažas jaunās dalībvalstis apsver iespēju rīkot referendumu par pievienošanos eirozonai pēc tam, kad būs izpildījušas visus konverģences kritērijus. Dānijā un Zviedrijā pēc 1999. gada notikuši referendumi par eiro ieviešanu, kur abos gadījumos rezultāts bija negatīvs.

2005 . gada jūnijā žurnāls Stern publicēja informāciju, ka 56% no Vācijas respondentiem vēlētos, lai Vācija atgrieztos pie markas. Daži Itālijas politiķi, no kuriem pazīstamākais ir Silvio Berluskoni (Silvio Berlusconi) aicinājuši Itāliju atteikties no eiro. Itālijas separātistu partija “Ziemeļu līga” ierosinājusi rīkot referendumu par Itālijas atgriešanos pie liras, arī daudzas galēji labējās partijas visā ES ir aicinājušas atgriezties pie nacionālajām valūtām, lai gan tām vairāk rūp nacionālisma idejas, nevis EMS un veiksmīga eiro ieviešana.

Eiropas Komisija savukārt ir izslēgusi iespēju, ka jebkāda eirozonas valsts varētu atteikties no jaunās valūtas. Eiro ieviests, lai paliktu, jo tā sniegtie labumi daudzkārt pārsniedz jebkādas ar to saistītās problēmas gan katras atsevišķās valsts, gan Eiropas mērogā.

Ekonomiskās un monetārās savienības nākotne

Galvenais jautājums, ar kuru EMS tāpat kā visai Eiropas Savienībai kopumā tuvākajos gados nāksies saskarties, būs Eiropas un nacionālo interešu saskaņošana. 2007. gada janvārī Financial Times rakstīja, ka lielākā daļa Francijas, Itālijas un Vācijas iedzīvotāju uzskata, ka eiro ir iedragājis viņu valsts ekonomiku, tajā pašā laikā pozitīvi ietekmējot ES ekonomiku kopumā. Pretstatā tam cits pētījums, kas tika veikts International Herald Tribune uzdevumā, liecināja par paļāvību uz eiro. 2007. gada martā veiktā pētījuma rezultāti liecina, ka 89 procenti Francijas un Itālijas iedzīvotāju, 93 procenti Spānijas un 83 procenti Vācijas iedzīvotāju uzskata, ka eiro 2057. gadā būs Eiropas standarta valūta.

Var debatēt par to, vai eirozonas skeptiķu uzskati jautājumos par nacionālajām ekonomikām ir pamatoti, jo varētu teikt, ka lielākajām un attīstītākajām valstīm, lai palīdzētu jaunajām dalībvalstīm sasniegt to līmeni, nākas pieciest zināmu ekonomisko lejupslīdi. Faktiski 2006. gadā eirozona pieredzēja lielākos izaugsmes tempus kopš 2006. gada, un turpmākās izaugsmes prognozes ir palielinātas. Arī Vācijas ekonomika 2007. gadā ir sākusi atveseļoties. Līdz ar to eirozonas ekonomika joprojām ir spēcīga, nesenajām procentu likmju svārstībām vairāk ietekmējot dolāru nekā eiro.

Eiro aizvietojis dolāru kā noteicošo valūtu starptautiskajos vērtspapīru tirgos, un nedaudz vairāk par 25% no starptautiskajām rezervēm šobrīd ir eiro, kas ir nostiprinājies uz dolāra rēķina.

eu4journalists

Dossiers

Basics

Contact Guide