eu4journalists

Ekonomiskā un monetārā savienība un eiro

1.Vēsture – eiro ieviešana

Ekonomiskā un monetārā savienība ir Eiropas Savienības dalībvalstu vienošanās par kopīgu valūtu – eiro - un vienotu ekonomisko politiku ar noteiktiem fiskālās atbildības nosacījumiem. Šobrīd Ekonomiskajā un monetārajā savienībā dažādos integrācijas līmeņos iesaistītas 27 ES dalībvalstis. Eiro ieviesušas trīspadsmit dalībvalstis: Austrija, Beļģija, Somija, Francija, Vācija, Grieķija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Slovēnija un Spānija. Trīs dalībvalstis – Lielbritānija, Dānija un Zviedrija - tuvākajā nākotnē neplāno ieviest eiro. Vienpadsmit dalībvalstis – Kipra, Malta, Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija, Čehija, Slovākija, Ungārija, Rumānija un Bulgārija šobrīd atrodas dažādos eiro ieviešanas posmos, un paredzams, ka tās pievienosies eirozonai nākamajos desmit gados.

Pēc Otrā pasaules kara lielākajai daļai industriālās pasaules valūtu bija fiksēts valūtas maiņas kurss attiecībā pret dolāru, kas bija noteikts atbilstoši tā saucamajam "zelta standartam" Bretonvudas sistēmas (Bretton Woods System) ietvaros. Faktiskais dolāra pārākums un vairāku Eiropas valūtu piespiedu devalvācija lika Eiropas politiķiem meklēt ceļus, kā pārvarēt šo neatbilstību, veicinot ciešāku Eiropas valstu integrāciju.

Eiropas vienotas valūtas plānu aizsākumi meklējami 1969. gadā, kad Eiropas Ekonomikas Kopiena (EEK), kurā tolaik ietilpa sešas valstis, publicēja Barē (Barre) ziņojumu (Barre Report). Vēlāk tajā pašā gadā Hāgā tikās valdību un valstu vadītāji, lai apspriestu ekonomiskās un monetārās savienības izveidi. Šo procesu aizkavēja Bretonvudas sistēmas sabrukums 1971. gadā, kad prezidents Niksons vienpusēji noteica, ka dolārs nav konvertējams zeltā, un 1972. gada naftas krīze. Pa to laiku EEK paplašinājās, ietverot jau deviņas valstis, daudzas no kurām nevēlējās atteikties no savām nacionālajām valūtām.

Šodien ES dalībvalstis var būt integrētas atbilstoši trim atšķirīgiem ekonomiskās attīstības posmiem, kas atbilst EMS vēsturiskajiem posmiem.

I posms–

Lai tuvinātu Eiropas dalībvalstu valūtas un samazinātu lielas svārstības šo valūtu maiņas kursos, 1979. gadā tika izveidota Eiropas monetārā sistēma (EMS). Tika radīts Eiropas valūtas kursa mehānisms (VKM), saskaņā ar katras dalībvalsts valūtas maiņas kursam tika noteikts šaurs svārstību diapazons (+/-2,25%) attiecībā pret atsauces vērtību. Šī atsauces vērtība – saukta Eiropas valūtas vienība (ekijs) (ECU) - tika izveidota uz visu dalībvalstu valstu valūtu groza bāzes, kur katras valūtas ietekme grozā tika noteikta procentuāli atbilstoši attiecīgās valsts ekonomikai.

20 . gadsimta astoņdesmito gadu beigās katras dalībvalsts tirgus arvien vairāk tuvinājās kaimiņvalstu tirgiem, pamazām ieskicējot sistēmu, kas vēlāk tiks nosaukta par Eiropas kopējo tirgu. Starptautisko tirdzniecību Eiropas kopējā tirgū varēja traucēt valūtas risks – neraugoties uz VKM panākto relatīvo stabilitāti – un ar to saistītās augošās darījumu izmaksas. Vienotas valūtas ieviešana kopējā tirgū šķita loģisks risinājums, un tādējādi ideja par vienotas valūtas izveidi atkal izvirzījās priekšplānā.

1986 . gada februārī Eiropas Komisija, kuras prezidents tolaik bija Žaks Delors (Jacques Delors) pieņēma Vienoto Eiropas aktu, kura mērķis bija likvidēt institucionālās un ekonomiskās barjeras EK dalībvalstu starpā un kas noteica vienotā tirgus izveides gala termiņu. 1989. gadā tika izstrādāti plāni Ekonomiskās un monetārās savienības ieviešanai trīs posmos. Lai gan I posma procesi aizsākās līdz ar Eiropas monetārās sistēmas izveidi 1979. gadā, pirmais posms oficiāli sākās 1990. gadā, kad tika atcelta valūtas maiņas kontrole un novērsti šķēršļi brīvai kapitāla kustībai EEK. 1992. gadā Žaka Delora vadītās Eiropas Komisijas trīs posmu plāns tika formāli apstiprināts Māstrihtas līgumā, nosakot ekonomiskās konverģences kritērijus vienotās valūtas ieviešanai. Faktiski ar to EEK tika pārveidota par Eiropas Savienību. Kritēriji, kas jāizpilda, lai iestātos Eiropas Savienībā un ieviestu eiro, izklāstīti trīs dokumentos. Pirmais dokuments ir 1992. gada Māstrihtas līgums, kas stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī. Vēlāk tajā pašā gadā Eiropadome Kopenhāgenā pieņēma otru dokumentu, kur tika noteikti tā saucamie Kopenhāgenas kritēriji, kas paskaidroja Māstrihtas līguma vispārējos mērķus. Trešais dokuments ir ietvarlīgums, kas tiek apspriests ar katru kandidātvalsti pirms tās iestāšanās ES. Minētie kritēriji paskaidroti arī ES tiesību aktos un Eiropas tiesu sistēmas ietvaros gadu gaitā pieņemtajos lēmumos.

Ekonomiskās un monetārās savienības ieviešanas pirmais posms sākas brīdī, kad attiecīgā dalībvalsts pirmo reizi izpildījusi Kopenhāgenas kritērijus un pēc tam iestājusies ES.

II posms –

1995 . gada decembra Madrides samitā Vācija panāca Eiropas valūtas vienības nosaukuma maiņu no ekija (ECU) uz eiro. Tā sauktais ”Madrides scenārijs” pārejas periodu laikā starp eiro ieviešanu bezskaidras naudas norēķinos un eiro banknošu un monētu ieviešanu.

Otrajā Ekonomiskās un monetārās savienības ieviešanas posmā tika izveidots Eiropas Monetārais institūts (EMI), Eiropas Centrālās bankas (ECB) priekštecis. 1997. gada jūnijā Eiropadomes sanāksmē Amsterdamā tika pieņemts Stabilitātes un izaugsmes pakts un noteikts VKM-II, kam pēc eiro ieviešanas bija jāaizstāj Eiropas Monetārā sistēma un VKM. Nākamajā gadā Eiropadomes sanāksmē Briselē tika nosauktas vienpadsmit valstis, kas var pāriet uz eiro 1999. gadā, un tika izveidota ECB, kuras uzdevums bija izstrādāt Eiropas Savienības monetāro politiku un uzraudzīt Eiropas Centrālo banku sistēmu – nacionālās bankas, kas pilda ECB lēmumus, emitē valūtu un palīdz valstīm, kas jau ir ieviesušas eiro, pildīt konverģences kritērijus.

Ekonomiskās un monetārās savienības ieviešanas otrais posms sākas brīdī, kad nesen uzņemtā dalībvalsts ir ieviesusi VKM-II, un šim posmam jāilgst vismaz divus gadus, iekams attiecīgā valsts var pāriet uz eiro.

III posms–

1999 . gada 1 . janvārī eiro tika ieviests bezskaidras naudas veidā, 11 no tolaik 15 dalībvalstīm nosakot fiksētu valūtas maiņas kursu atbilstoši 1998. gada pēdējā dienā spēkā esošajam kursam. Valūtas kursa mehānisms (VKM) tika aizvietots ar VKM-II, kas funkcionēja līdzīgi sākotnējam VKM, bet pastāvošās eiro valūtas kontekstā. ECB ar visu dalībvalstu centrālo banku atbalstu sāka īstenot vienotu monetāro politiku, un sākās Madridē noteiktais trīs gadu pārejas periods, kam bija jāilgst līdz 2002. gada 1. janvārim. 2000. gada vidū Komisija paziņoja, ka Grieķija var oficiāli pievienoties vienotās valūtas trešajam ieviešanas posmam 2001. gada 1. janvārī.

Eiro bija 12 tā sauktās „eirozonas” valstu – Austrijas, Beļģijas, Somijas, Francijas, Vācijas, Grieķijas, Īrijas, Itālijas, Luksemburgas, Nīderlandes, Spānijas un Portugāles - virtuālā nauda. Tā tika lietota bezskaidras naudas norēķiniem, un uzņēmumi varēja droši veikt darījumus eiro, zinot, ka starp dalībvalstīm noteikti fiksēti valūtas maiņas kursi. Banku kontu izrakstos līdzās nacionālajām valūtām tika norādītas summas arī eiro, lai iedzīvotāji pamazām pierastu pie jaunās valūtas.

Katrai valstij, kas 2002. gadā vēlējās ieviest jauno valūtu, bija jāizpilda Māstrihtas līgumā noteiktie ”konverģences kritēriji”. Šie kritēriji ietver šādas prasības.

• Vismaz divus gadus attiecīgās valsts valūtas kursa svārstības palikušas VAK noteiktajās robežās
• Ilgtermiņa aizdevumu procentu likmes nedrīkst vairāk nekā par 2% pārsniegt vidējo likmi trīs ES valstīs, kur tās ir viszemākās
• Inflācijas līmenim jābūt zemākam par atsauces vērtību (trīs gadu laikā cenas nedrīkst vairāk nekā par 1,5% pārsniegt cenu līmeni valstī, kur cenas ir viszemākās)
• Valdības parāds nedrīkst būt lielāks par 60% no IKP (vai arī attiecīgā valsts jau tuvojas šī mērķa sasniegšanai), budžeta deficīts nedrīkst būt lielāks par 3%

Gatavojoties eiro ieviešanai, līdz 2002. gada 1 . janvārim tika iespiesti vairāk nekā 14 miljardi banknošu aptuveni 633 miljardi eiro vērtībā un izkalti 52 miljardi eiro monētu, izmantojot 250 000 tonnu metāla. Tuvojoties 1999. gada 1 . janvārim, sarosījās pesimisti, vairojot bažas un neskaidrības. Plašsaziņas līdzekļos parādījās stāsti par to, ka šādu masīvu valūtas nomaiņu nav iespējams veiksmīgi īstenot. Taču šīs bažas izrādījās nepamatotas. Bankomāti nodrošināja jaunās valūtas pieejamību vienu minūti pēc pusnakts, un jau nākamajās dienās iedzīvotāji norēķinājās eiro.

Ekonomiskās un monetārās savienības ieviešanas trešais posms sākas brīdī, kad dalībvalsts, kas pievienojusies VKM-II un izpildījusi konverģences kritērijus vismaz divus gadus, pievienojas eirozonai.

Valūtas kursa izmaiņas

Savā pirmajā tirdzniecības dienā Frankfurtes Fondu biržā 1999. gada 4. janvārī eiro kurss pret ASV dolāru bija 1,1789 ASV dolāri par eiro. Kopš tās dienas eiro vērtība ir samazinājusies, nokrītot zem eiro un dolāra paritātes tikai vienu gadu vēlāk un turpinot samazināties līdz pat 2000. gada 26. oktobrim, kad jaunā valūta sasniedza savu zemāko vērtību attiecībā pret ASV dolāru, proti 0,8225 ASV dolāri par eiro. Gada vidējais valūtas kurss bija 0,95 ASV dolāri par eiro.

Eiro neatguva savas pozīcijas līdz pat 2002. gadam, kad apgrozībā tika laistas eiro banknotes un monētas un tā vērtība 2002. gada beigās palielinājās no 0,90 līdz 1,02 ASV dolāriem par eiro. Gadu vēlāk eiro kurss jau bija 1,24 ASV dolāri par eiro. 2004. gada novembrī eiro pārsniedza 1,30 ASV dolāru par eiro slieksni un 2004. gada 30. decembrī sasniedza savu rekordu - 1,3668 ASV dolāri par eiro. 2005. gada decembrī eiro nokritās līdz 1,18 ASV dolāriem par eiro, kamēr novembrī tā vērtība bija pat zemāka par sākotnējo. 2006. gadā eiro kurss paaugstinājās no 1,1813 ASV dolāriem par eiro 2. janvārī līdz 1,2958 ASV dolāriem par eiro 5. jūnijā. Gada beigās eiro sasniedza rekordu, viegli pārkāpjot 1,30 slieksni un, šķiet, ir nostiprinājies šajās pozīcijās.

Galvenie jautājumi:

• 20 . gadsimta sešdesmito gadu beigās radusies ideja par vienoto valūtu
• Ekonomiskās un monetārās savienības ieviešanas trīs posmi: iestāšanās ES, VKM-II, eirozona
• 1992 . gada Māstrihtas līgums, 1993. gada Kopenhāgenas kritēriji, individuālie iestāšanās līgumi
• Četri konverģences kritēriji, kas jāizpilda, lai pievienotos eirozonai