eu4journalists

Nodarbinātība – sociālās lietas – veselība

1. Vispārīga informācija

Galvenie jautājumi

• Spēja konkurēt globālajā ekonomikā un šīs spējas saglabāšana
• Nodarbinātība, sociālās iniciatīvas un veselība kā Lisabonas stratēģijas papildinājumi
• Darba tirgus restrukturizācija

Eiropas Savienība ir pasaulē lielākā ekonomikas sistēma. ES koncentrēšanās uz ekonomisko izaugsmi pagājušā gadsimta 80. un 90. gados pavēra iespēju jaunajā gadu tūkstotī izvirzīt plašāku mērķu kompleksu, kas paredz nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi, sociālo vienlīdzību un uzlabot ES pilsoņu veselību un labklājību. Ar attiecīgas politikas un iniciatīvu palīdzību ES cenšas panākt pareizo līdzsvaru, lai saglabātu spēju konkurēt globālajā ekonomikā un vienlaikus respektētu tās pilsoņu vajadzību pēc pienācīgiem darba un dzīves apstākļiem. Tomēr katrai dalībvalstij ir pašai sava, iekšējā nodarbinātības un sociālā politika, tādējādi Māstrihtas līgumā paredzētais “subsidiaritātes” princips noteiktos, dalībvalstīm svarīgos jautājumos ierobežo Eiropas Savienības iespējas. Vispār sociālās lietas un veselības politika ir tās jomas, par kurām atbildību uzņemas dalībvalstis nacionālā līmenī.

ES vairāk pilda koordinatora funkcijas, palīdzot dalībvalstīm sasniegt kopējos mērķus, tostarp vienlīdzību, darba apstākļu, arodveselības un darba drošības uzlabojumus, kā arī radīt darbaspēka mobilitāti veicinošus tīklus. Pēdējos gados gan papildu stimulu kopīgai rīcībai deva vairāki ar pārtikas nekaitīgumu saistīti incidenti, kuri piesaistīja plašu uzmanību, tomēr Savienības funkcija vēl joprojām aprobežojas ar koordināciju, saziņas nodrošināšanu un pētniecības atbalstu. Runājot par ES panākumiem, jāpiemin Eiropas Zāļu aģentūras (EMEA) paplašināšana, aptverot jaunās dalībvalstis un kandidātvalstis, kā arī daudzpusīgi pasākumi zinātnieku, plašsaziņas līdzekļu un sabiedrības saziņas veicināšanai.

Patlaban nodarbinātības, sociālajā un veselības jomā īstenojamās iniciatīvas lielākoties ir pārskatītās Lisabonas stratēģijas papildinājumi, kas vērsti uz ekonomisko, sociālo un ekoloģisko atjaunošanos. Lisabonas stratēģija paredz “līdz 2010.gadam padarīt ES par “pasaulē dinamiskāko un konkurētspējīgāko uz zināšanām balstīto ekonomiku, kas spētu nodrošināt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, daudz vairāk un labākas darba vietas, plašāku sociālo kohēziju un vides prasību ievērošanu”.

2004.gadā Komisija pilnvaroja bijušo Nīderlandes ministru prezidentu Vimu Koku (Wim Kok) vadīt Lisabonas stratēģijas pārskatīšanai izveidoto komiteju. Šī komiteja konstatēja, ka virzībā uz Lisabonas stratēģijā noteiktajiem mērķiem panāktais progress ir pārāk niecīgs un Savienībā sākusies ekonomikas stagnācija. Komiteja ieteica lielāku uzmanību pievērst ekonomiskajai izaugsmei un nodarbinātībai.

Komisijas partnerība izaugsmes nodrošināšanai un darba vietu radīšanai ir stratēģiska iniciatīva, kas vērsta uz Koka ziņojumā norādīto problēmu risināšanu. Attiecībā uz nodarbinātību ir izvirzīts mērķis līdz 2010.gadam paaugstināt vispārējās nodarbinātības līmeni līdz 70%. Galvenās jomas ir inovācijas, vairāk un labākas darba vietas, pielāgoties spējīgs darbaspēks, labāka izglītība un prasmes, investīcijas pētniecībā un attīstībā, Eiropas infrastruktūras uzlabošana, efektīvs iekšējais tirgus un labāks regulējums.

Komisijas 2007.gada februāra Kopīgajā ziņojumā par nodarbinātību teikts, ka bezdarba līmenis no 9,1% 2004.gadā samazinājies līdz 8,8% 2005.gadā, savukārt nodarbinātības līmenis 2005.gadā pieaudzis par 0,8%. Tāpat ziņojumā norādīts: lai sasniegtu 2010.gadam izvirzītos mērķus, ir jārada 22 miljoni darba vietu. Reizē ar nodarbinātības ziņojumu tika publicēts arī Kopīgais ziņojums par sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu, kurā uzsvērta “nepieciešamība panākt progresu tādās jomās kā bērnu nabadzības novēršana, aktīva iekļaušana, pensiju nodrošinājuma modernizācija un veselības aprūpes pieejamība.” Sociālajā ziņojumā minēts, ka 2004.gadā 16% ES pilsoņu dzīvoja uz nabadzības sliekšņa, kas definēta kā 60% (vai mazāk) no valstī vidējā ienākuma.

Jaunā uz izaugsmi un darba vietām vērstā iniciatīva jau ir apliecinājusi savu efektivitāti: 2006.gadā nodarbinātības līmenis Eiropas Savienībā pieaudzis par 1,4%.

Darba tirgus restrukturizācijasnepieciešamību diktē globālā konkurence un noteiktu darba sektoru, kā arī tehnoloģiju straujā attīstība, kuras rezultātā mainās darba tirgus un daudzi citi faktori. Lai pielāgotos šīm pārmaiņām, ES ir jāpārstrukturē darba tirgus, veicinot uzņēmējdarbību un konkurētspēju. Dažādas restrukturizāciju politiskās iniciatīvas tiek sagatavotas Restrukturizācijas darba grupā (Restructuring Task Force) un ieviestas pēc Restrukturizācijas foruma norādījumiem. Minētās politiskās iniciatīvas ietver:

• Likumdošanas aktus, kuriem ir jānodrošina integrācija globālajā ekonomikā, tostarp korporatīvā restrukturizācija un sociālā dialoga īstenošana, kā arī rūpniecības un uzņēmumu politiku, kurai jānodrošina ekonomiskā un tehnoloģiskā attīstība un savlaicīga pielāgošanās pārmaiņām
• Efektīvu nodarbinātības politiku, kuras mērķis ir uzlabot darba tirgu un palielināt strādnieku adaptācijas spējas, kā arī investīcijas cilvēkresursos
• ES finansējumu
• Konkurences politiku, tostarp valsts palīdzības kontroli un uzņēmumu apvienošanās regulu
• ES ārējo politiku attiecībā uz tās partneriem un starptautiskajām organizācijām

ES nodarbinātības un sociālo politiku balsta divi stūrakmeņi: Eiropas nodarbinātības stratēģija, kas attiecas uz darba vietu radīšanu un darba tirgus reformu, un Sociālā programma, kurai jānodrošina, ka no ES izaugsmes labumu gūtu ikviens sabiedrības loceklis un ikviens Eiropas Savienības reģions.