Galvenās institūcijas
1. Kopīgs darbs
Pilnvaru sadalījums ES
Eiropas Savienības dalībvalstis ir suverēnas valstis, kas dažos pārvaldības jautājumos izlēmušas savu suverenitāti apvienot. Tās ir jomas, kurās kopīga darbība Eiropas līmenī ir ES dalībvalstu interesēs. Tomēr ES nav federāla valsts. Tā ir unikāla sistēma, kas savā 50 gadu ilgajā vēsturē nepārtraukti attīstās.
Kā jebkurai valstij arī Eiropas Savienībai ir sava likumdošanas vara un izpildvara, kā arī neatkarīga tiesu sistēma, ko atbalsta virkne citu institūciju.
ES institūciju pilnvaras un kompetence noteikta dibināšanas līgumos, par ko vienojušās dalībvalstis un kas pēc tam ratificēti katrā atsevišķā dalībvalstī. Ar sākotnējo līgumu, proti, Romas līgumu, 1958 . gadā tika nodibināta Eiropas Ekonomikas Kopiena. Ar Māstrihtas līgumu 1992 . gadā tika izveidota Eiropas Savienība, kuras pamatā vairs nebija tikai tīri ekonomiska savienība, bet jau politiska sistēma. Pārējie līgumi – Vienotais Eiropas akts (1987), Amsterdamas līgums (1999) un Nīcas līgums – visi deva kaut ko nozīmīgu Eiropas Savienības attīstībai, tās lomas un funkciju pilnveidošanai.
Nākamais solis bija izvedot ES konstitūciju, kas apvienotu visus iepriekšējos līgumus un cita starpā pilnveidotu paplašinātās Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas procesu un ārpolitiku. 2004 . gada 29 . oktobrī Romā tikās 25 ES dalībvalstu un trīs kandidātvalstu – Rumānijas, Bulgārijas un Turcijas – valstu un valdību vadītāji un ārlietu ministri, lai parakstītu Līgumu par Konstitūciju Eiropai. Tomēr līguma ratifikācijas process saskārās ar grūtībām, kad Francijas un Nīderlandes pilsoņi 2005 . gadā savos referendumos to noraidīja. Konstitūcijas liktenis tika aktīvi apspriests 2007 . gadā Vācijas prezidentūras laikā. Nepieciešamie pasākumi saistībā ar konstitucionālā līguma pieņemšanu tiks īstenoti vēlākais 2008 . gada otrajā pusē, kad ES prezidējošā valsts būs Francija.
Trīs ES institūcijas, kas atbildīgas par politikas veidošanu un lēmumu pieņemšanu, ir Eiropas Savienības Padome (kas pārstāv dalībvalstis), Eiropas Komisija (institūcija, kas pārstāv Eiropas kopējās intereses) un Eiropas Parlaments (kas pārstāv ES pilsoņus).
Lēmumu pieņemšanas process
Eiropas Komisija ir vienīgā ES institūcija, kam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības. Tomēr vispirms tai jākonsultējas ar interešu grupām un ekspertiem, lai nodrošinātu, ka tiek pienācīgi ievērotas Eiropas Savienības iedzīvotāju intereses. Tā regulāri tiekas ar ekspertu komitejām un to pārstāvjiem, kā arī ar dažādu nozaru, ts.sk. rūpniecības, sabiedrisko pakalpojumu, arodbiedrību, patērētāju grupu, reģionālo organizāciju un NVO Eiropas līmeņa pārstāvniecībām. Daudzas no šīm grupām ir pārstāvētas Briselē, lai lobētu savas intereses Komisijā, jo viņi zina, ka vislabākais brīdis, kad ietekmēt jaunus tiesību aktus, ir pirms tam, kad attiecīgais tiesību akts ieguvis oficiāla priekšlikuma statusu.
Kad Komisija ir pieņēmusi jauna tiesību akta priekšlikumu, tas tiek iesniegts Eiropas Parlamentam un Ministru Padomei. Eiropas Parlaments un Ministru Padome var attiecīgo priekšlikumu apstiprināt tā esošajā redakcijā, ierosināt grozījumus vai to vispār noraidīt (lai gan tas notiek ļoti reti). Daudzos gadījumos Komisija konsultējas arī ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju, kas ir divas "oficiālās" ES padomdevējas iestādes, kuru atzinumi nav saistoši.
Koplēmuma procedūra: Parastā kārtība ES tiesību aktu pieņemšanai ir pazīstama kā "koplēmuma procedūra”, kad Padome un Parlaments sadala savas likumu pieņemšanas pilnvaras. Vispirms Parlamentā un pēc tam Padomē notiek Komisijas ieteiktā likumprojekta pirmais lasījums. Ja abu institūciju nostāja ir vienāda, tiesību aktu pieņem tūlīt. Šajā stadijā nepastāv laika ierobežojumi, tādējādi Padome var nepabeigt pirmo lasījumu mēnešiem, pat gadiem ilgi pēc tam, kad Komisija ir izteikusi savu priekšlikumu.
Ja nostājas atšķiras, projektu nodod atpakaļ Parlamentam, pēc tam Padomei otrajam lasījumam. No šī brīža ir noteikti laika ierobežojumi. Ja kādā stadijā abu institūciju nostāja sakrīt, tiesību aktu pieņem. Ja atšķirības paliek, apvienota "samierināšanas komiteja” mēģina vienoties par kopēju tekstu, kuru pēc tam atsevišķi apstiprina abās institūcijās. Komisija piedalās šajā darbā visu laiku. Ja nevar panākt vienošanos par kopēju tekstu vai kopējo tekstu noraida, tiesību akts netiek pieņemts.
Padome cenšas panākt vienprātību, bet daudzos gadījumos lēmumu var pieņemt ar "kvalificēto balsu vairākumu”, pie tam balsu skaits dalībvalstij ir vairāk vai mazāk proporcionāls tās lielumam. Taču ir jutīgas jomas, kad tiek prasīta vienprātība.
Atsevišķos gadījumos, kad dalībvalstis nav vēlējušās nodot pilnvaras Parlamentam, tiek izmantota "konsultāciju procedūra”. Tad Parlaments ir tiesīgs izteikt savu atzinumu par tiesību akta projektu – tam ir jādod iespēja to izdarīt – pirms Padome pieņem šo tiesību aktu. Tādos gadījumos parasti tiek prasīta Padomes vienprātība.
Ir reizes, kad Parlamentam ir vienkārši jādod apstiprinoša vai noraidoša atbilde. To pazīst kā "pozitīva atzinuma procedūru”, un to, piemēram, izmanto, lai apstiprinātu Komisijas locekļus vai ar trešo valsti parakstītu līgumu.
Pēc tiesību aktu pieņemšanas: Pēc ES tiesību aktu pieņemšanas Komisijas pienākums ir raudzīties, lai noteiktajā laikā tie pareizi un pilnīgi tiktu īstenoti visās dalībvalstīs. Komisija (vai dalībvalstis) var griezties Eiropas Kopienu Tiesā ar prasību pret dalībvalsti, ja tā nepilda savas saistībās saskaņā ar ES pieņemtajiem likumiem. Tiesas uzdevums ir atklāt jebkuras atšķirības starp nacionāliem un Eiropas likumiem un nodrošināt, ka ES tiesību aktus vienādi interpretē visās dalībvalstīs.