eu4journalists

Īss ceļvedis pa ES

3. Ieskaits nākotnē

Komisija – Eiropas "motors"

Eiropas Komisija veic lielu ikdienas darbu Eiropas Savienībā. Tā sagatavo priekšlikumus jauniem Eiropas likumiem, kurus iesniedz Eiropas Parlamentā un Padomē. Tā pārliecinās, vai ES lēmumi tiek pareizi īstenoti, un kontrolē ES fondu izlietošana veidus. Tā arī nodrošina, ka visur tiek ievēroti Eiropas līgumi un tiesības.

Komisijas sastāvā, kas pārstāv 25 dalībvalstis, ir 26 komisāri 26 Commissioners un Komisijas priekšsēdētājs. Komisija ir atbildīga par plašu dažādu jomu spektru, piemēram, uzņēmumiem un rūpniecību, transportu, institucionālajām attiecībām un komunikācijas stratēģiju, lauksaimniecību un lauku attīstību un daudzām citām jomām. Katram komisāram ir savs kabinets (privātais birojs) un departaments (jeb ģenerāldirektorāts), kura darbinieku lielākā daļa strādā Briselē.

Komisijas priekšsēdētāju, kurš šobrīd ir Žozē Manuels Barozu (José Manuel Barroso), izraugās ES dalībvalstu valdības, un viņu apstiprina Eiropas Parlaments. Pārējos locekļus izvirza dalībvalstu valdības, konsultējoties ar Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātu, bet Parlaments viņus apstiprina tikai kā vienotu veselumu. Komisiju ieceļ uz pieciem gadiem, taču Parlaments to var atlaist jebkurā laikā. Komisija darbojas neatkarīgi no dalībvalstu valdībām.

Komisiju var salīdzināt ar motoru vai dzinēju, kas liek ES darboties, sagatavo jaunus priekšlikumus un aizstāv Eiropas Savienības intereses kopumā – pretstatā jebkuras atsevišķās dalībvalsts individuālajām interesēm. Komisijas priekšsēdētājs darbojas kā galvenais inženieris, kas nodrošina ES virzību uz priekšu un norāda virzienu gan pārējiem komisāriem, gan visai Komisijai kopumā. Komisijas priekšsēdētājs pārstāv Eiropas Komisijas intereses arī Eiropadomes sanāksmēs, citās ES institūcijās un pārējā pasaulē.

Paplašināšanās – dziļāka, plašāka, stabilāka Eiropa

Eiropas Komisija dara visu, lai gādātu, ka paplašināšanās joprojām paliek visspēcīgākais līdzeklis, lai nodrošinātu, ka miera un stabilitātes, brīvības un demokrātijas, pārticības un solidaritātes zona Eiropā kļūst arvien lielāka. ES iedzīvotāji pienācīgi jāinformē par paplašināšanās procesa mērķiem un uzdevumiem, un ES jābūt vienotai savos mērķos turpināt paplašināšanās procesu. Komisija arī uzsver, ka jāievēro stingri jaunu dalībvalstu uzņemšanas kritēriji.

Jaunas dalībvalstis var tikt uzņemtas Eiropas Savienībā – šis process tiek saukts par "paplašināšanos"-, ja tās atbilst noteiktiem nosacījumiem. Pievienošanās ES sākas ar valsts lūgumu kļūt par dalībvalsti. Ja esošās dalībvalstis kopā ar Komisiju un Parlamentu principā pieņem potenciālās dalībvalsts pieteikumu, tā kļūst par kandidātvalsti. Pēc tam kandidātvalsts sāk detalizētas pārrunas ar Komisiju par dalības nosacījumiem.

Būtībā, lai kļūtu par ES dalībvalsti, kandidātvalstij ir jāatbilst "Kopenhāgenas kritērijiem”, kas nozīmē, ka tai jāpārņem savā tiesību sistēmā pastāvošie ES tiesību akti (pazīstami kā acquis communautaire) un jāsniedz pierādījumi, ka tā ir valsts ar stabilu un darboties spējīgu demokrātiju un ekonomiku. Pēc sarunu pabeigšanas katra esošā dalībvalsts un pati kandidātvalsts ratificē pievienošanās līgumu. Lielākajā daļā gadījumu jaunajās dalībvalstīs pirms ratificēšanas notiek referendums.

Līdz 2004.gada maijam ES bija 15 dalībvalstis ar 375 miljoniem pilsoņu. 2004. gadā pievienojās vēl desmit valstis, galvenokārt no Centrālās Eiropas un Austrumeiropas. 2007. gadā ES pievienojās Bulgārija un Rumānija, palielinot ES iedzīvotāju skaitu līdz 500 miljoniem. Horvātija turpina sarunas par iestāšanos ES un, visticamāk, pievienosies tuvāko gadu laikā. Arī Turcija ir kandidātvalsts un varētu pievienoties ES – daži uzskata, ka tas varētu notikt 2015. gadā vai vēlāk, ja tā atbildīs visiem dalības nosacījumiem. ES sniedz kandidātvalstīm nozīmīgu finansiālu atbalstu un konsultācijas, lai tās varētu sagatavoties uzņemšanai Savienībā. Par kandidātvalstīm atbildīgs ir Komisijas Paplašināšanās ģenerāldirektorāts Enlargement DG.

Gaidāmās pārmaiņas

Tagad, kad Eiropas Savienībā ir jau 27 dalībvalstis un, iespējams, to skaits vēl palielināsies, ES nepieciešama vienkāršāka un efektīvāka lēmumu pieņemšanas sistēma. Šādai sistēmai jābūt taisnīgai pret visām dalībvalstīm – vecajām un jaunajām, lielajām un mazajām.

Katra ES dalībvalsts, Ministru Padomei pieņemot lēmumus, var balsot ar noteiktu balsu skaitu. Katras dalībvalsts pilsoņi var ievēlēt arī noteiktu skaitu Eiropas Parlamenta deputātu. Tradicionāli šis skaits aptuveni atspoguļo attiecīgās valsts lielumu.

2004 . gada 29. oktobrī Romā tikās 25 ES dalībvalstu un trīs kandidātvalstu – Rumānijas, Bulgārijas un Turcijas – valstu un valdību vadītāji un ārlietu ministri, lai parakstītu Līgumu par Konstitūciju Eiropai. Tomēr līguma ratifikācijas process saskārās ar grūtībām, kad Francijas un Nīderlandes pilsoņi 2005. gadā savos referendumos to noraidīja. ES šāda aizķeršanās galvenokārt tika uzskatīta kā iespēja (un katalizators) pārdomām: kā tālāk nodrošināt Eiropas integrāciju tā, lai šajā procesā varētu piedalīties visi iedzīvotāji, pilsoniskā sabiedrība, sociālie partneri, dalībvalstu parlamenti un politiskās partijas un lai visi šī procesa dalībnieki justu, ka viņu viedoklis tiek uzklausīts.

Konstitūcijas liktenis tika aktīvi apspriests 2007. Tagad, kad Eiropas Savienībā ir jau 27 dalībvalstis un, iespējams, to skaits vēl palielināsies, ES nepieciešama vienkāršāka un efektīvāka lēmumu pieņemšanas sistēma. Šādai sistēmai jābūt taisnīgai pret visām dalībvalstīm – vecajām un jaunajām, lielajām un mazajām.

Katra ES dalībvalsts, Ministru Padomei pieņemot lēmumus, var balsot ar noteiktu balsu skaitu. Katras dalībvalsts pilsoņi var ievēlēt arī noteiktu skaitu Eiropas Parlamenta deputātu. Tradicionāli šis skaits aptuveni atspoguļo attiecīgās valsts lielumu.

2004 . gada 29. oktobrī Romā tikās 25 ES dalībvalstu un trīs kandidātvalstu – Rumānijas, Bulgārijas un Turcijas – valstu un valdību vadītāji un ārlietu ministri, lai parakstītu Līgumu par Konstitūciju Eiropai. Tomēr līguma ratifikācijas process saskārās ar grūtībām, kad Francijas un Nīderlandes pilsoņi 2005. gadā savos referendumos to noraidīja. ES šāda aizķeršanās galvenokārt tika uzskatīta kā iespēja (un katalizators) pārdomām: kā tālāk nodrošināt Eiropas integrāciju tā, lai šajā procesā varētu piedalīties visi iedzīvotāji, pilsoniskā sabiedrība, sociālie partneri, dalībvalstu parlamenti un politiskās partijas un lai visi šī procesa dalībnieki justu, ka viņu viedoklis tiek uzklausīts.

Konstitūcijas liktenis tika aktīvi apspriests 2007. gadā Vācijas prezidentūras laikā, pēc tam tika izsludināts pārdomu laiks. Līdz martam, Romas līguma piecdesmitajai gadadienai, Berlīnes deklarāciju pieņēma visas dalībvalstis, galvenajos vilcienos iezīmējot nodomu visām dalībvalstīm vienoties par jaunu līgumu. 2007. gada jūnijā Briselē Eiropas Padomē 27 valstu un valdību vadītāji vienojās par jauna Reformu līguma vadlīnijām, kam jāaizvieto noraidītā Konstitūcija. Padome cer, ka jaunais līgums ļaus ES saskarties ar 21. gadsimta izaicinājumiem un pilnībā izmantot tās īsto potenciālu.

Līguma galīgais teksts tika apstiprināts neformālā Eiropas Padomes sanāksmē Lisabonā 2007. gada 17. un 18. oktobrī. Oficiālā līguma parakstīšanas ceremonija notika 2007. gada 13. decembrī Lisabonā (tādējādi ES izkļuva no krīzes, kas bija radusies pēc tam, kad Francija un Nīderlande noraidīja Līgumu par Konstitūciju Eiropai).

Ja Reformu līgumu sekmīgi ratificēs visas ES dalībvalstis, tas stāsies spēkā līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2009. gadā. Daudzas valstis cer pabeigt šo procesu 2008. gada sākumā, pieņemot, ka līgumu ratificēs nacionālie parlamenti. Ļoti iespējams, ka Īrija būs vienīgā valsts, kas rīkos referendumu, jo valsts konstitūcija uzliek par pienākumu to nodot tautas nobalsošanai.

Jaunā Lisabonas līguma uzmanības centrā ir ES modernizācija un reformas. Ir plānots veidot paplašināto Savienību daudz demokrātiskāku, lai piepildītu pilsoņu cerības pēc atbildīguma, caurredzamības un līdzdalības, un lai tā daudz efektīvāk ķertos pie šodienas globālajiem izaicinājumiem – klimata pārmaiņām, drošības, un ilgtspējīgas attīstības.

Galvenie institūciju jauninājumi un būtiskas politikas izmaiņas:

• pastāvīgs Padomes priekšsēdētāja amats - izveidots, lai vadītu ES samitus 2,5 gadus, bet ne ilgāk kā divus termiņus (agrākās 6 mēnešu rotācijas vietā);
• daudz caurredzamāka jauna dubultā vairākuma balsošanas sistēma Padomes lēmumu pieņemšanai (lēmums ar dubultā vairākuma balsojumu tiek pieņemts, ja par to balsojušas vismaz 55 % dalībvalstu, kas pārstāv vismaz 65% ES pilsoņu kopskaita). Polijas opozīcijas dēļ jaunā balsošanas sistēmu sāks ieviest 2014. gadā;
• Augstā pārstāvja Kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumos amats aizvietos pašreizējo ES Kopējās ārpolitikas un drošības politikas augsto pārstāvi Javier Solana un ārējo sakaru komisāru;
• samazināts komisāru skaits no 27 uz 15 līdz 2014. gadam;
• samazināts Eiropas Parlamenta deputātu skaits līdz, maksimums, 750 (dalībvalstu pārstāvniecība nedrīkst būt mazāka par 6 un lielāka par 96 deputātu vietām);
• nacionālo parlamentu stiprināšana, dodot tiem iespēju izmantot subsidiaritātes principu;
• vienotas juridiskas personas statuss ES;
• izstāšanās pants, kas paredz dalībvalstīm iespēju izstāties no ES;
• paplašināta dubultā vairākuma balsošanas izmantošana līdz pat 40 politikas jomām (galvenokārt saistībā ar patvērumu, imigrāciju, policijas sadarbību un juridisko sadarbību krimināltiesību jomā);
• atsauces uz jaunajiem izaicinājumiem, tādiem kā klimata pārmaiņas un solidaritāte enerģētikā);
• nodrošināts ES Pamattiesību hartas juridiski saistošais spēks.